4)Bojājumi no neorganiskām skābēm un sārmiem
Organiskās skābes iedarbojas ar visu tās molekulu, neorganiskās – ar brīvajiem H2 joniem. Ja skābes koncentrācija un tās disociācijas pakāpe ir augstāka – iedarbība ir smagāka. Brīvie H2 joni izjauc organisma acidozi, sarecina olbaltumvielas, atūdeņo audus, veidojot koagulācijas nekrozi.
Kodīgie sārmi (NaOH, KOH). OH grupa izšķīdina olbaltumus – veidojas sārmainie albumināti un kolikvācijas nekroze. Organisms cieš no alkalozes.
Iedzerot skābes vai sārmus, rodas stipras sāpes vēderā un barības vadā, elpošanas traucējumi. No balss saišu un balsenes tūskas var būt asfiktiska nāve. Nāve var iestāties arī no kuņģa sieniņas plīsuma.
Zilskābe un ciankālijs (HCN, KCN) – tīrā veidā pieejamas tikai ķīmijas laboratorijās. Persiku, aprikožu, ķiršu, plūmju kauliņi, mandeles satur glikozīdu amilgalīnu, kas kuņģī sašķeļas, atbrīvojot zilskābi un var izsaukt saindēšanos. Saindēšanās simptomi – galvas sāpes, sirdsklauves, vemšana, krampji, nespēks, samaņas zudums, vēlāk sirdsdarbības un elpošanas apstāšanās. Saindēšanās norise ilgst aptuveni 15-40 minūtes. Nāvējošā deva tīrai HCN – 0,05-0,1g, KCN – 0,15-0,25g.
HCN un KCN organismā hidrolizējas, dodot CN anjonu, kas paralizē šūnu elpošanas fermentu, radot intracelulāru asfiksiju primāri nervu šūnās, un izraisa elpošanas un sirdsdarbības apstāšanos.
Sekcijā – ātras nāves aina, rūgto mandeļu smarža, galvas smadzeņu tūska.
…
