Savā ziņā naids ir dzīvelīgāks un grūtāk iznīdējams par mīlestību. Mīlestība, lai cik liela būdama, laiku pa laikam tomēr prasās laistāma un kopjama. Bet naidam barības nevajag. Tas barojas pats no sevis. Reiz radies, tas lieliski iztiek pat tad, ja no ārpuses netiek kurināts. Gluži kā mūžīgais dzinējs, kas reizēm pat pamanās nenomirt reizē ar savu nesēju.
Ilgu laiku es biju pārliecināta, ka ar naidu tikt galā ir samērā vienkārši — atliek tikai piedot un pieņemt. Lai arī to izdarīt ne vienmēr ir viegli, tomēr man kaut kā tas ir izdevies. Kaut gan pieļauju, ka nekad neesmu tā pa īstam nīdusi. Jā, ir bijušas dusmas, aizvainojums, bet tas nekad nav pāraudzis īstā naidā. Varbūt tāpēc, ka laikus piedevu. Varbūt tāpēc, ka man tādām emocijām vienkārši nav pieticis ne spēka, ne laika. Varbūt tāpēc, ka man ir laimējies ar pāridarītājiem un viņu triecieni bijuši gana maigi.
