II Pasaules sākumā, kad 1941.gadā 6. janvārī ASV prezidents Franklins Rūzvelts ikgadējā vēstījumā kongresam mudināja pieņemt lendlīzes aktu, tika izteikta arī cerība, ka visas pasaules cilvēkiem vajadzētu būt četrām galvenajām brīvībām – vārda un sevis izteikšanas brīvība, ticības (reliģijas) pieņemšanas brīvība, brīvība nejust trūkumu (saimnieciskā saskaņa visā pasaulē) un brīvība būt neapdraudētam.
Es gribēju izpētīt mūsdienu situāciju, vai mūsdienās visas šīs brīvības ir ievērotas un kādas tam ir sekas ( gan pozitīvās, gan negatīvās).
Ar vārda un sevis izteikšanas brīvību es saprotu to, ka cilvēkiem ir tiesības brīvi, bez aizliegumiem un publiski paust savu viedokli. Vārda brīvība sevī iekļauj arī cenzūras aizliegumu. Mūsdienās šī brīvība ir ļoti aktuāla, cenzūras nav, cilvēki raksta avīzēs, rāda televīzijā, internetā to, ko viņi vēlas. Rakstnieku, dzejnieku un dramaturgu dzīve kļuvusi vieglāka, neviens vairs tik stingri nepārbauda, vai viņu grāmatas zemtekstos nav atrodams kāds valsts noslēpums. Cilvēku viedokļu dažādība un daudzveidība ļauj saprast, ka mēs visi esam atšķirīgas personības, ka vajag cienīt to, kas ir citādāks. Katram ir arī iespēja kritizēt valdības darbību un netikt sodītam, kā tas bija, piemēram, Padomju laikos. ANO cilvēktiesību sistēmā vārda brīvību nostiprina Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pants, Eiropas Padomes sistēmā — Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants, Latvijā — Satversmes 100. pants. Viss notiek legāli, likumīgi. Taču es neuzskatu, ka tas ir tikai labi, ir arī mīnusi. …
