Pilnīgas nodarbinātības sasniegšana ir viens no galvenajiem valsts makroekonomiskās politikas uzdevumiem. Nodarbinātība nodrošina cilvēkus ar iztikas līdzekļiem, profesionālo attīstību un socializācijas iespējām, vienlaicīgi sekmējot uzņēmējdarbības un valsts kopējo attīstību.1 Lai gan konkrētā situācija dažādās valstīs ir atšķirīga, katra valdība saskaras ar vieniem un tiem pašiem izaicinājumiem: sabiedrības novecošanu, reģionālajām atšķirībām, nepieciešamību nodrošināt sociālo aizsardzību vidē, kas dažkārt ir nelabvēlīga.2
Latvijas ekonomiskās politikas ilgtermiņa mērķis ir pārskatāmā nākotnē sasniegt Eiropas Savienības iedzīvotāju vidējo dzīves līmeni. Kaut arī, saskaņā ar EUROSTAT datiem, 2005.gadā Latvijā IKP uz 1 iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes bija viszemākais jauno ES dalībvalstu vidū (tikai 47,1% no ES vidējā), kopš 2000.gada tas pieaudzis par 11,7 procentpunktiem. Veicot ekonomikas pārorientēšanos no plānveida uz brīvā tirgus apstākļiem, kā arī mainoties tautsaimniecības struktūrai, daļai iedzīvotāju ir problēmas iekļauties darba tirgū, jo, neskatoties uz (ar ES vidējiem datiem salīdzinot) augsto iedzīvotāju izglītības līmeni, cilvēkiem ir nepietiekamas iemaņas informācijas tehnoloģiju, moderno mārketinga un vadības metožu pielietošanā, kā arī trūkst svešvalodu zināšanas, kas veicinātu viņu konkurētspēju darba tirgū.…
