J. Jaunsudrabiņa romāna “Jaunsaimnieks un velns” darbība norisinās Latvijā, laika posmā no 1920. līdz 1932. gadam. Tas ir laika posms, kad Latvija, pēc smagām cīņām ar Bermontiešu armiju, bija nostiprinājusi savas valsts neatkarību un turpināja smagi strādāt, lai nostiprinātu un celtu ekonomisko situāciju. Padomju Krievija 1920.gadā atzina Latvijas neatkarību un Latvijas valdība centās panākt, lai to atzītu arī Rietumu lielvalstis. Tās vilcinājās to darīt, jo aizvien vēl cerēja uz Krievijas impērijas atjaunošanu. Beidzot 1921.gada 26.janvārī Itālija ierosināja likumīgi atzīt Latvijas neatkarību. Līdz ar Itāliju tajā pašā dienā Latviju atzina arī Anglija, Francija, Beļģija un Japāna. Latvijas Republikas pamatnozare bija lauksaimniecība. 1920.gada septembrī Latvijas valdība īstenoja agrārreformu. Satversmes sapulces pieņemtais agrārlikums likvidēja muižu īpašumus. Radās jauni latviešu zemnieku zemes īpašumi. Kara laikā zeme daudzviet bija izlaista atmatā, aizaugusi ar krūmiem un nezālēm, tranšeju izvagota un nopostīto ēku drupām apbērta. Trūka lopu un darbarīku, nebija dzīvojamo un saimniecības ēku, nebija arī naudas. Zemniekiem bija tikai strādīgas rokas un milzīga vēlēšanās celt jaunu dzīvi uz pašu zemes. Tieši par tādu jaunsaimnieku- iesācēju J. Jaunsudrabiņš stāsta savā romānā “Jaunsaimnieks un velns”.…
