19. gadsimta pirmā puse bija laiks, kad vairākās Eiropas zemēs izveidojās nacionālās kustības, kuru darbība zīmīgi ietekmēja turpmāko vēstures gaitu. Daudzviet sākās revolūcijas un sacelšanās, atsevišķas nācijas ieguva valstisko neatkarību, savukārt citas apvienojās. Tādējādi ikdienas dzīvē un vērtību sistēmā arvien lielāku lomu ieguva nacionālā kultūra, tautas kopības apziņa un politiskie un saimnieciskie centieni. Tā tas notika arī Latvijas teritorijā, kur šī gadsimta nozīmīgākās nacionālās kustības bija Jaunlatvieši un Jaunstrāvnieki, tomēr varētu rasties jautājums, vai šo divu grupu pārstāvji, kuri darbojās dažādos gadsimta posmos, bija idejiski vienoti, vai arī viņu uzskati atšķīrās?
Jaunlatviešu nacionālo kustību 1855. gadā aizsāka Tērbatas Universitātes students Krišjānis Valdemārs, nodibinot latviešu studentu pulciņu, kura dalībnieku vidū bija tādi pazīstami cilvēki kā Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Iepazinušies ar Eiropā modernajām nacionālisma un liberālisma idejām, kustības biedri drosmīgi atzina sevi par latviešiem un saskatīja nepieciešamību attīstīt latviešu kultūru. Sākot izplatīt savas idejas un uzskatus Rīgā izdotajā avīzē „Mājas Viesis”, Jaunlatvieši ieguva popularitāti. Viņi savos rakstos uzsvēra latvietību un pieprasīja latviešiem tādas pašas tiesības kā citām tautām.…
