Lai bērns vairs nebaidītos, viņam nepieciešama drošības sajūta no pieaugušajiem, gan vecākiem, gan pedagogiem. Bērnu nedrīks biedēt, jo tā traumē bērnu un var tikai pastiprināt bailes. Nedrīkst bērnam teikt, ka ja piemēram, nesakārtosi istabu, tad iesi pie dakteres, vai gulēsi viens pats utt. Bērna bailes nedrīkst atstāt bez uzmanības, jo bērns bailes netēlo un tās var būt arī ļoti spēcīgas. Lai kliedētu bailes ir jāveic baiļu pārvarēšanas process.
Bērniem ir jāzin, ko no viņiem prasa, lai nav bailes no nezināmā. Prasības nedrīkst būt pārāk augstas, tām jābūt tādām, kuras bērns spēj izpildīt. Bērns jūtas drošs sev pazīstamā vidē. Piemēram, bailes no zobārsta var pārvarēt regulāri apmeklējot viņu, jo vieglāk un nesāpīgāk salabot ir nelielu caurumiņu, nevis tad, kad zobs jau sāp un ir sapampis.
Ar bērniem par bailēm un visu, kas viņus nomāc ir jārunā, jāuzklausa viņa domas un jāmēģina saprast, kā viņš jūtas. Sarunas laikā jāmēģina mazināt šīs bērna bailes un jāatrod baiļu cēlonis.
Jāliek uzzīmēt bailes, jo tad var tās apskatīt un iepazīt, varbūt arī pārstāt baidīties.
Jāmēģina bērnam ap viņu radīt pozitīvu noskaņu, kur bērns var brīvi runāt par savām bailēm un saņemt atbalstu. Pieaugušajam jābūt draudzīgam un jāpanāk, lai bērns uzticas viņam.
…
