Cilvēki kā dzīvas būtnes ir ne tikai sociālas, bet arī iedzimti kulturālas. Zīdaiņi piedzimst ar motīviem, kas atrodas viņu sarežģītājā prātā, kas turklāt vada un rosina viņus mācīties saprast nodomus, intereses un jūtas, kas saista tos ar uzticamiem dzīves biedriem, māti un tēvu, interpretējot kopā ar tiem esošo realitāti, caur komunikāciju. Mazulis ir vājš, nenobriedis savā uzvedība un atkarīgs no vecāku aprūpes, kā arī ārējas emociju kontroles un aizsargāšanās no stresa. Taču bērns, pats par sevi, no dzimšanas brīža ir spējīgs un arī ieinteresēts protokonversionālā iesaistīšanās procesā. It īpaši tad, ja tā aprūpētāji ir entuziastiski un spēj dinamiski domāt.
Ilgi pirms sākt runāt, zīdaiņi imitē mērķtiecīgas darbības un atpazīst objektus, kurus citi uztver kā nozīmīgus, pozitīvi reaģējot uz emocijām, kas novērtē šos objektus. Motīvus tādai sadarbībai un kopīgām, apzinātām attiecībām analizēja vairāki zinātnieki. Emocijas, kas attiecas uz dalīšanos ar intelektuālo pasaules izprašanu ir papildinājums pašregulācijas emocijām, kuras pauž baudu, sāpes, interesi, izsalkumu, nogurumu utt. Tās ir attieksmes emocijas, kas paredz nosacītus ieinteresētības ritmus un atsauksmes no citiem, kā arī mērķtiecīgu sadarbību. …
