Tiesības uz dzīvību ir viena no dabisko tiesību sākotnējām kategorijām. Bet ar ko tad ir jāsaprot dabiskās tiesības?
“…Dabisko tiesību ideja ir tika pat veca kā filozofija. Dabiskās tiesības jau no seniem laikiem bija viens no svarīgiem tiesību teorijas jautājumiem. Dabisko tiesību jēdziens pieder pie senākajām tiesību filozofijas un jurisprudences kategorijām.
Par dabiskajām tiesībām ir interesējušies jau senie grieķi un romieši un nebeidz interesēties arī mūsdienās. Gadu tūkstošu gadsimtu gaitā uzskati par šo tiesību būtību un saturu ir mainījušies un pārveidojušies. Nav vienota uzskata par dabiskām tiesībām, kādām tām ir jabūt. Tā, piemēram, Kants tās uzskata par „saprāta tiesībām”. Bierlings par „taisnām tiesībām”, Štamlers par „pareizām tiesībām”. Vēl lielākas atšķirības ir starp dabisko tiesību jēdzienu, kā tas tika saprasts senos laikos un kā to izprot patlaban. Sākotnēji tika atzītas personas tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu. Laika gaitā tās tika papildinātas un rādītas tādas tiesības, kā tiesība uz personisku neaizskaramību, vienlīdzība likuma priekšā, tiesība netikt pārvērstam par vergu utt. Vēl papildus varētu minēt arī tiesības uz vārda, rīcības, apziņas, publisku sapulču, apvienošanās, brīvību, ģimeni, laimi u.c…”1.…
