Pārsvarā Latvijas vēstures historiogrāfijā dominē viedoklis, ka latviešu politiskais nacionālisms, tendences veidot savu patstāvīgu valsti, dzima sociāldemokrātijā, kas principā pret Latvijas iespējamo autonomiju izturējās noraidoši.
Tiek atzīmēts, ka 20. gs. sākumā nacionālas valsts ideja saistāma ar nelielu grupu Šveicē, par kuras galveno ideologu kļuva M. Valters. Jau pašā gadsimta sākumā Valters diskusijās laikrakstā “Sociāldemokrāts” pārmeta sava laika tautisko centienu vadoņiem, ka tie, apmierinājušies ar nacionālās apziņas modināšanu, atmetuši domas par autonomām iestādēm (tiesām, skolām, pašpārvaldi), tādējādi sastopoties ar sociāldemokrātijas kreisā novirziena, ko pārstāvēja F. Roziņš, P. Stučka u. c. nosodījumu. Prasības pret Krievijas patvaldību Valters pauda arī 1903. gadā žurnālā “Proletārietis”.
Sociāldemokrātu 1904. gada maija uzsaukumā, ko sastādīja J. Jansons, bija iekļauta arī prasība “par cara patvaldības gāšanu, tautas brīvvalsts celšanu, kur vara piederētu vēlētai saeimai”, respektīvi, tautas tiesībām izšķirt savu turpmāko likteni. …
