Dzimis Rīgā, beidzis Rīgas 11. vidusskolu(1977) un
LVU Svešvalodu fakultāti un literatūras nodaļu. Strādājis izdevniecībā ‘’Liesma’’ par redaktoru(1982-86), žurnālā ‘’Avots’’ par nodaļas redaktoru (1986-87). Klāvs Elsbergs bija ne tikai dzejnieks, bet arī tulkotājs. K.Elsbergam dzīves laikā publicēti tikai divi dzejoļu krājumi - “Pagaidīsim ausaino” (1981) un “Bēdas uz nebēdu” (1986); trešais - “Velci, tēti” (1989) - iznāca jau pēc autora nāves, kā arī viņs kā tulkotājs ir atdzejojis dzejas un romānus no franču, angļu un krievu valodas (Gijoma Apolinēra, Pola Eliāra, Tristana Carā, Luija Aragona un daudzu citu autoru darbus). Ja runāt par Elsberga iespaidotājiem, tad visjūtamāk Elsbergu ir iespaidojusi Ojāra Vācieša poētika (piemēram, atbalsojot Vācieti, viņš rakstīja: “Man reizē sirds un Visums sāp / bet cilvēku nedrīkst tā sāpināt.) Daudzi viņa liriskākie un sirsnīgākie dzejoļi veltīti sievai un bērna piedzimšanai. Pirmā viņa publikācija(26.03.1978) – dzejolis ‘’Mācēšana’’ laikrakstā – ‘’Padomju Jaunatne’’.
Runājot vēl par Elsbergu, noteikti jāmin vēl ka viņa māte bija Vizma Belševica. Tēti sauca Zigurds Elsbergs, kā arī Klāvam bija vēl brālis, kuru sauca Jānis Elsbergs. Māte bija dzejniece, bet tēvs – tulkotājs. K.Elsbergam bija sieva Irēna Auziņa, ar kuru viņš aprecējās 1978. gadā. Sieva Irēna arī bija dzejniece.
…
