Zemnieku zemes un saimniecības vērtēja īpaša komisija, kas vāca datus zemes kadastra sistēmai. Tā palīdzēja novērtēt saimniecību ienesīgumu un noteikt maksājamo nodevu lielumu.
1696.gadā zviedru valdība izdeva Ekonomijas reglamentu, kas regulēja kroņa muižas nomnieku un zemnieku attiecības. Pēc šiem noteikumiem, zemnieka māja bija valsts īpašums, par ko viņš maksāja nomu ar kroņa muižas nomnieka starpniecību. Nomnieks nevarēja pieprasīt lielāku nodevu un klaušu apjomu nekā bija noteiktas zemnieka vakas grāmatā. Ja zemnieks nonāca grūtā stāvoklī, muižas nomniekam viņam bija jāsniedz palīdzība. „Ļoti svarīgs uzlabojums zemnieku stāvoklī bija arī tas, ka tika stipri ierobežotas muižas nomnieka pārmācības tiesības. Muižas nomnieks vai viņa ierēdņi (stārasts, šķilteris) varēja vēl sodīt nepaklausīgos vai nolaidīgos klaušu darbiniekus, bet ne vairāk kā ar 3 pāriem rīkšu. Par citiem nodarījumiem zemniekus tiesāja īpaša pagasta jeb zemnieku tiesa, kas sastāvēja no pašiem zemniekiem. Tā varēja uzlikt sodu līdz 10 rīkšu pāriem vai 20 dālderiem naudā. Svarīgākas lietas izsprieda zemes tiesa vai hoftiesa. Par muižas nomnieka vai viņa ierēdņu nodarītām pārestībām zemnieks varēja iesniegt sūdzību domēnu valdes priekšniekam, kas tās vai nu izsprieda pats, vai arī nodeva zemes tiesai” .
Kroņa muižu nomniekiem tika pastāvīgi atgādināts, ka viņi nav zemnieku kakla kungi. Tas attiecās uz kroņa zemniekiem, bet tādu Vidzemē arī bija vairākums. Bez tam, pēc zviedru izrādītā spiediena, landtāgs pieņēma arī dažus noteikumus privāto muižu zemnieku labā. Tāpēc, lai gan dzimtbūšana Vidzemē netika atcelta, tomēr tā tika sakārtota, un zemniekiem tika noteiktas tiesības, nevis tikai pienākumi.
…
