Kopējo ārējo un drošības politiku var saistīt ar Māstrihtas līguma parakstīšanu 1992. g. 7. februārī, līderi diskutē un konkretizē lēmumus ārlietās un drošības politikas sistēmas izveidē. Šīs politikas mērķi bija: fundamentālo ārpolitisko interešu, jo sevišķi Savienības neatkarības, drošības un nedalāmības sargāšana, ieskaitot pakāpenisku kopējās aizsardzības politikas izveidošanu un kopēju aizsardzību, kā arī miera, demokrātijas, likuma varas un cilvēktiesību nosargāšana. Protams, arī ES identitātes saglabāšana starptautiskā līmenī. Politikas mērķauditorija un, manuprāt, arī ieguvējas bija visas Eiropas Savienības dalībvalstis, jo pamatā šai politikai bija vārds – kopīgs, tas ir – kopēja stratēģija, kopējs viedoklis, kopīga rīcība un kopīga balsošana. [2; 232.lpp]
Pēc Austrumu un Rietumu konflikta beigām ES daudz uzmanīgāk un nopietnāk skatījās uz jaunās drošības politikas interesēm, bet 50 valstu atšķirīgie uzskati kavēja vienotas kopīgas un efektīvas drošības politikas izveidi RES un ES .…
