Staļins nešaubījās arī, ka Hitlers plāno uzbrukt Britu salām, kas visādā ziņā novērstu uzbrukumu Padomju Savienībai, toties, ja vācu spēki tiktu atsviesti atpakaļ, tad Staļinam pavērstos ceļš uz Rietumeiropu. Bet izrādījās, ka šie visi priekšstati bija maldīgi.
Grāmatā sniegtais Staļina raksturojums atšķiras no tā, kādu popularizē Amerikas, Krievijas un Eiropas vēsturnieki. Staļins savā ārpolitikā nesekoja 19. gadsimta diplomātijas konvencionālajiem paraugiem. Secinot varu teikt to, ka Staļins savā valdīšanas laikā bija pieradis būt pārāks par visiem, uzspiest savus noteikumus, bija pieradis pie visatļautības, kā arī pārvērtēja savas spējas. Staļinam bija neierobežota vara un viņš to izmantoja. Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem) , bet viņš pats bija stipri atkarīgs , Staļina laikā – pilnīgi neaizsargāts, no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim – Staļinam. Valsts pārvalde balstījās uz principiem: „Neapspriest!”, „Pavēlēts – izpildīt!”.
…
