Eiropas kopējā un ārējā drošības politika: Lisabonas līguma institucionālās izmaiņas

1. Jautājuma aktualitāte.
Eiropas Savienības (ES) vēsturē dalībvalstu kopējā ārpolitika ir veidojusies lēni un pakāpeniski (pat pirms ES dibināšanas). Par lūzuma punktu var uzskatīt 1993.gadā spēkā stājušos Māstrihtas līgumu, kurā pirmo reizi tika definēts, ka pastāv Eiropas kopējā ārējā un drošības politika (EKĀDP). Taču Māstrihtas līgumam, lai arī tas bija solis uz priekšu, bija daudz trūkumu attiecībā uz EKĀDP. Līgums nespēja EKĀDP pietiekami institucionalizēt, atvieglot dalībvalstu dažādo ārpolitiku harmonizāciju un lēmumu pieņemšanu. Līdz ar 1997.gada Amsterdamas līgumu EKĀDP vēl vairāk virzījās uz kopienas līmeni, ļaujot ES pieņemt kopīgas stratēģijas attiecībā uz trešajām valstīm, tomēr vēl joprojām pastāvēja institucionālas neskaidrības attiecībā uz EKĀDP. Viens no lielākajiem Māstrihtas līguma trūkumiem ir, ka tas neņēma vērā ES tālāko paplašināšanos. Tagad, kad ES veido jau 27 dalībvalstis, ES ir pārliecināta, ka bez Lisabonas līguma ES, t.sk. EKĀDP, nevarēs efektīvi funkcionēt.1

ES dalībvalstu līderu rīcība liecina, ka tās ir nolēmušas, ka Lisabonas līguma pamatprincipi tiks pieņemti. Pirmais „nē” referendums Francijā un Nīderlandē bija pret Eiropas Konstitūciju. Rezultātā radās un 2007.gada 13.decembrī tika parakstīts Lisabonas līgums, kuram būtu bijis jāstājas spēkā š.g. 1.janvārī, ja vien Īrijas iedzīvotāji referendumā nebūtu nobalsojuši pret šo līgumu. Lisabonas līgums ir tikai kosmētiski uzlabota Eiropas Konstitūcija, padarot to mazāk kategorisku vismaz vārdos – piemēram, ārlietu ministra amatu nomainot ar nosaukumu Augstākā pārstāvja amats, bet saturiski neko būtisku neizmainot. ES valstu debates attiecībā uz Lisabonas līgumu pašlaik ir nevis par tā saturu, bet par formu, kādā veidā tas ir jāpieņem, kas norāda uz to, ka vienīgais palikušais šķērslis Lisabonas līgumu ratifikācijai ir ES pilsoņi. Par to liecina arī 2008.gada 2.pusgada ES prezidējošās valsts, Francijas, aktīvā Lisabonas līguma aizstāvēšana un mēģinājumi virzīt uz priekšu līguma ratifikācijas procesu. Daži novērotāji pauž viedokli, ka Francija, kad tas ir izdevīgi, rīkojas tā it kā kvalificētais vairākuma balsojums (QMV) daudzos jautājumos jau būtu spēkā.2
…