Sabiedrības ekonomiskā veidošanās ir viens no centrālajiem pētījuma objektiem socioloģijā kā zinātnē. Tas būtībā parāda sabiedrības attīstības līmeni kompleksajās sabiedriskajās attiecībās. Lielākā daļa šīs zinātnes pētnieku lielu uzmanību velta attiecību veidošanai- tām ,kurās cilvēki iesaistās ne tikai materiālā labuma dēļ, bet arī tā “ sadalīšanā “ un izmantošanā.
Formulēt loģisku viedokli par cilvēku darbību un struktūru prasa lielu konceptuālu piepūli.1 Cilvēki darina savu vēsturi, taču nevis pašu izraudzītos, bet gan tieši jau pastāvošos, dotos un no pagātnes mantotos apstākļos” .2
Pētnieks Kravčenko A.I. gan norāda, ka loģika šajā sakarā ir vienkārša un pārliecinoša: galvenais un noteicošais jebkurai sabiedrībai ir iegūt līdzekļus, bez kuriem cilvēkiem nevarētu rasties nekādas attiecības, ne dvēseliskas, ne ētiskas, ne politiskas- un bez šiem līdzekļiem nebūtu arī paši cilvēki.3 Bet, lai cilvēki iegūtu vai radītu līdzekļus, viņiem ir jāapvienojas grupās, grupējumos, respektīvi, priekš savas labklājības un vajadzību apmierināšanas, jāveido un jāsaistās ar attiecības ar citiem. Katra persona daudzējādā ziņā atrodas sociālajās attiecībās, kur tā iegūst specifiskas sociālās identitātes.…
