Ir divdesmitā gadsimta divdesmitie gadi. Latvija nesen ieguvusi savu neatkarību, un kā pērle pie Baltijas jūras mirdz tās centrs, skaists un varens, pilsēta, kura gadsimtu gaitā uzkrājusi neatkārtojamu gaisotni, - Rīga. Pretim saulei savas baltās sienas slej daudzstāvu nami, cilvēki steidzas uz viņiem vien zināmu mērķi, tikai kāds vīrs palēnām dodas pa bruģēto ceļu un apbrīnas pilnu skatu velta garāmbraucošajam ormanim. Aleksandrs Čaks. Šis cilvēks ir pilsētas romantiskā dvēsele, kura savas domas ietērpj vārdos, bet vārdus savieno dzejas pantos, kuri ir tikpat mūžīgi kā neparastā pilsēta jūras krastā.…
