Latviešu māksliniece Džemma Skulme dzimusi 1925. gada 20. septembrī Rīgā un ir viena no vispazīstamākajām latviešu gleznotājām, viņas daiļrade piesaista skatītāju ar domas spraigumu, vērienīgumu, kā arī īpaši augstu māksliniecisko kultūru.
Gleznotājas tēvs Oto Skulme bija Dailes teātra galvenais mākslinieks un strādāja ciešā sadarbībā ar izcilo režisoru Eduardu Smiļģi. Bērnībā Džemma Skulme bieži tika ņemta līdzi uz dažādām izrādēm. Meiteni saviļņoja un viņai uz mūžu atmiņā palika Eduarda Smiļģa iestudējumu svinīgais svētku noskaņojums, pārsteidzošais krāšņums un uzvedumu kompaktums. Tomēr vēl vairāk nekā pašas izrādes mākslinieci rosināja un satrauca izrāžu veidošanas, iestudēšanas process, kad mēģinājumu laikā režisors ar vērienīgumu un dedzīgu fantāziju atšķēla lieko un izgaismoja nozīmīgo tik monumentāli, ka tas skanēja kā himna idejas apliecinājumam. Tas ir kaut kas līdzīgs Džemmas mātes — pirmās latviešu tēlnieces Martas Liepiņas-Skulmes darbam, kura gan ne ar tādu ārēju efektu, tomēr tikpat pamatīgi un radoši no māla veidoja un pēc tam granītā izcirta monolītas latviešu sievietes, kam pārdzīvojums izpaužas nevis liekvārdīgos žestos, bet gan visā būtībā: sejā, plecos, augumā. Un, ja pavērojam latviešu mākslinieku T. Zaļkalna, Ģ. Eliasa, J. Liepiņa, E. Meldera u. c. darbus, — vai cilvēka lieluma izteiksmē, lakonismā un iekšējā spriegumā neieskanas viens no mūsu mākslas spēcīgākajiem un raksturīgākajiem akordiem, ko pārmantojusi arī Džemma Skulme, gan būdama pilnīgi individuāla rokrakstā un tēmas izvēlē, taču pievienojusies saviem priekšgājējiem dzīves izjūtās.…
