Šorīt, ejot uz darbu, no kādas mājas iznesa mirušu vientuļu cilvēku. Lietus mērcēja līdz ādai, un likās, ka pasaule raud par aizgājēja vientulību…
Nāve. Tā ir blakus, un tai pašā laikā it kā kaut kur citā pasaulē.
Kādā grāmatā lasīju, ka visa cilvēka dzīve ir gatavošanās nāvei. Kā mēs to sagaidām, cik tālu iejaucamies dabiskajās norisēs, kā izturamies pret mīļoto aiziešanu – tie ir ētiska rakstura jautājumi, kas raksturo mūs kā cilvēciskas būtnes.
Es nāvi dalītu trīs veidos: dabiskā, vardarbīgā un aprēķina nāve.
Cilvēks nodzīvo mūžu un aiziet. Var aiziet arī pašā plaukumā, jo mūsdienās ir tik daudz saslimšanu, bieži vien tik nekvalitatīva medicīniskā aprūpe, ka pat ārstējamu slimību gadījumos speciālistu neprofesionalitātes dēļ aiziet jauni cilvēki, kur nu vēl, ja ir gadsimta sērga – vēzis.
Vardarbīga nāve. Kāds gadījies kaut kur neīstajā brīdī. Naža dūriens, lodes sprādziens, un cilvēka nav. Un kur nu vēl karš – masveida nāves konveijers. Ieslēdziet jebkuru ziņu raidījumu, un jums tiks pasniegta nāve vairākos variantos.…
