Lai gan abu jūtas ir neapšaubāmas, sarežģītie apstākļi, nepārtrauktie pārbaudījumi un pārdzīvojumi neļāva Vronskim un Annai baudīt harmonisku mīlestību. Annas pašnāvība, iespējams, ir traģisks, bet tikai loģisks iznākums. Tāpat arī Vronska došanās karā pēc Annas nāves ir apzināta došanās nāvē. Vronskis neredz jēgu dzīvot bez Annas, tāpēc, nebaidoties no nāves, dodas karā, lai rastu sev mieru.
Viņi nevarēja dzīvot viens bez otra, bet nevarēja arī dzīvot kopā. Sarežģījumi, kas traucēja abu laimei, protams, ir saprotami romāna laika kontekstā. Mūsdienās, vērtējot šādu mīlas stāstu, rezultātam būtu jābūt citādākam. Sabiedrības nosodījums vairs nebūtu tik aktuāls, un Annai un Vronskim galvenais uzdevums būtu rast savstarpēju saprašanos un harmoniju. Vronska tēlu romānā vērtēju pozitīvi, jo viņš nebija nevainojams un ne vienmēr zināja, kā attiecīgajās situācijās rīkoties, bet tajā pašā laikā darīja visu, lai rūpētos par savu jauno ģimeni un mīlestību. Visticamāk, ka abu laime vienkārši nebija iespējama, tāpēc Vronska došanās karā, kas visdrīzāk beigsies ar nāvi, ir kā romantisma ideālu pārstāvoša varoņa lēmums.
…
