Latviešu leģionu uzsāka veidot 1943. gada sākumā un tam nav nekādu saistību ar militāro vai paramilitāro vienību nodarītajiem kara noziegumiem. Latviešu karavīru nepiedalījās represīvās darbībās, bet gan cīnījās vienīgi frontē. Ja kara beigās no agrākajām SD t.i. nacistu partijas un SS organizācijas drošības dienestam pakļautajām struktūrām ieplūda arī personas, kas bija veikušas kara noziegumus, tad tas nepadara visu leģionu par noziedzīgu. Latviešu leģiona izvietošana un darbība jāskata un jāvērtē visu nacistu okupēto un pārvaldīto zemju militāro formulējumu pastāvēšanas un funkcionēšanas kontekstā. Tas parāda, ka latviešu SS brīvprātīgo leģions Eiropā nebija nekāds izņēmums. Kara pēdējos gados SS karaspēks pakāpeniski zaudēja savu sākotnējo elitāro raksturu un pārvērtās no „fīrera gvardes” par „multinacionālu armiju”. Vācijas militārā stāvokļa pasliktināšanās, lielie dzīvā spēka zaudējumi, kā arī krīze ģermāņu brīvprātīgo kustībā piespieda SS vadību atteikties no „rasistiskiem priekšstatiem un kritērijiem” SS vienību komplektēšanā un iesaistīt tajās arī „neģermāņu” tautas. SS karaspēkā parādījās franču, valoņu, ukraiņu, krievu, itāliešu, baltkrievu, kazaku, horvātu, latviešu, igauņu un citu divīzijas vai mazākas vienības.…
