1949.gada marta deportācijās cieta arī „bandīti” un nacionālisti (viņi atradās nelegālā stāvoklī) un viņu ģimenes locekļi, kā arī nošauto un notiesāto ģimenes locekļi, „bandītu” atbalstītāju ģimenes locekļi, vācu tautības pilsoņi, bezpavalstnieki un viņu ģimenes. Tāpat kā „kulaku” ģimeņu izsūtīšana, arī legalizējušos nacionālo partizānu, „nacionālistu” un „bandītu atbalstītāju” ģimeņu deportēšanas bija lielākā patvaļa, jo nekādus „noziegumus” pret pastāvošo iekārtu šie cilvēki nebija izdarījuši.
Katras iedzīvotāju grupas izsūtīšanai bija paredzēts arī īpašs juridiskais noformējums, kas bija saistīts ar daudziem deportāciju brīža vēsturiskajiem apstākļiem- atšķirīgi dokumenti un dažādi represiju termiņi. Deportācijas tika īstenotas pēc politiskiem, sociāli ekonomiskajiem, šķiriskiem, ideoloģiskiem un arī etniskiem kritērijiem, tomēr bieži vien tos kombinēja (piemēram, „sociāli šķiriskie” tika apvienoti ar „etniskajiem”).
Deportācijas tika plānotas līdzīgi liela mēroga militārām operācijām; lai slēptu to patiesos nolūkus, soda iestāžu vadītāji plaši izmantoja dezinformāciju. Deportāciju nolūks bija, pamatojoties uz mākslīgi radītām apsūdzībām, sasniegt PSRS vadības politiskos un ekonomiskos mērķus, īstenot partijas politisko kursu, pildīt tās līderu norādījumus, kuru juridiskais pamatojums bija mazsvarīgs. …
