Ūdens cietība atspoguļo, no vienas puses, kalcija un magnija saturu gruntī, bet, no otras puses, ogļskābās gāzes daudzumu. Tīrā ūdenī (bez CO2) šķīst tikai 14 mg/l CaCO3, bet ūdenī, kas atrodas līdzsvarā ar atmosfēras CO2, var izšķīst līdz 40 mg CaCO3, veidojot hidrogēnkarbonātus (2 cietības grādi). Tā kā augsnē CO2 veidojas dažādu bioloģisku procesu rezultātā un tās koncentrācijas var būt augstākas par līdzsvara koncentrācijām gaisā, tad pazemes ūdeņos ūdens cietība var būt augstāka.
Ūdens cietībai ir liela praktiska nozīme. Vēsturiski šis jēdziens radās sakarā ar ūdens izmantošanu mazgāšanā. Mazgājot ar ziepēm (taukskābju nātrija un kālija sāļi), cietā ūdenī izdalās grūti šķīstošie taukskābju kalcija un magnija sāļi, kuri apgrūtina putu veidošanos un nosēžas uz mazgājamā objekta. Cieta ūdens izmantošana tehnikā var novest pie tā, ka tehnoloģiskā procesa laikā kalcija un magnija nešķīstošie savienojumi izgulsnējas blīva slāņa veidā (katlakmens). Tas savukārt var novest pie cauruļvadu aizaugšanas, tvaika katlu darbības efektivitātes pazemināšanās (pat sprādziena). Tāpēc daudzās jomās izmanto dejonizētu ūdeni.…
