„Cilvēki ir dažādi, Katrīn; paiet mūžs, kamēr tos iemācās saprast. Viens var atteikties un sapņot, otrs padoties un ciest, kad cerības izgaist un nāk lielā vilšanās; un vēl cits ir līdzīgs sunim, kas nebēg, kad tam sper ar kāju, bet ņirdz zobus un kož. Varbūt tā viņa nelaime, tā viņš cieš vairāk un varbūt pat aiziet bojā, nenieka nepanācis; bet viņš citādi nevar, jo tāda viņa daba.”
„Cilvēks ikreiz nav ļauns tādēļ vien, ka liek citiem ciest...”
„Taču ļaudis vairs lāgā neticēja liktenim; arī nejaušībām tie meklēja ticamu izskaidrojumu. Tā bija neapzināta pretošanās baigajai, tumšajai varai: ticams izskaidrojums nelaimi šķita darām mazāk bīstamu, vieglāk atvairāmu.”
„Lūk, Dāvi, ar cilvēkiem var darīt visu, ko grib, tāpat kā ar dzīvniekiem un lietām: vajag tikai drošas rokas un cietas sirdis. Vajag sirdi kā akmeni, tad var visu.”
6. Grāmatas valoda dažbrīd šķiet nedaudz senlaicīga, taču pārsvarā diezgan viegli uztverama. Vietām autors varoņu sarunās izmantojis Vidzemei raksturīgo izrunu un vārdus, taču tas ir salīdzinoši maz. Patika tas, ka nav ļoti daudz dabas aprakstu, vairāk ir aprakstīti cilvēki un notikumi.
…
