Imants Ziedonis un Māra Zālīte savos dzejoļos abi ir izmantojuši dažādus dabas tēlus. Ja M. Zālīte dzejolī raksta par skudru oliņām, āboliņu un sliekām, tad I. Ziedonis savā dzejolī raksta par strazdiem. Abu autoru darbos ir jūtama tuva attieksme pret dabu. Dzejolī „Es tev dāvinu strazdu būri” aprakstītie sapņu strazdi ir jāsaprot ar simbolisku nozīmi, jo tādi sapņu strazdi jau īstenības nemaz nav. Lasot viņa dzejoli, man šķiet, ka autors brīžiem nonāk pats ar sevi pretrunās, jo sākumā saka, ka strazdi būs noteikti nosaluši, bet pēc tam saka, ka varbūt tie būs izdzīvojuši. Dzejolī ieskanas arī tāds kā pārmetums otram cilvēkam, kuru liriskais „es” aicina apskatīti strazdus: „...tur jau bija tik mani strazdi, tur jau nebija tavu strazdu...”
Māra Zālīte savā dzejolī apjūsmo dabu, ko apraksta kā patvertni no visas pasaules: „Patvertne, mana patvertne, patversme, bāreņu nams – šī pasaule zaļā, kur mani glābj āboliņš ziedēdams”. …
