Luīze sev nostādīja mērķi ar savu statusu sabiedrībā un dažu instanšu palīdzību sameklēt vēl kādus nelaimē nonākušos tautiešus, kuriem ir nepieciešama palīdzība, kuri jau ļoti ilgi nav runājuši ar kādu savā valodā u.c. Tādu cilvēku ir daudz un Luīzei savu ieceri izdevās īstenot. Pielikdama daudz pūliņu savam darbam, ielikdama savās darbībās sirdi un dvēseli, Luīze palīdzēja daudziem ar vārdu, ar dziesmu ar svētku nosvinēšanu ( piem., nosvinēja ar latvieti Jāni viņa vārdadienu, sapucējot viņa dzīvesvietu un uzklājot galdu, protams, arī parunājot). Rezultātā šie cilvēki arī pievienojās sarīkojumam un jutās patiesi patīkami pārsteigti un emocijām pārpilni.
Sarīkojuma viesi Luīzi dēvēja par Mammu, kura vienmēr visus samīļo, lolo, pasargā, pabaro u.tml. Viņa iedveš cerību uz to labāko dzīves daļu kuru var sākt uzlabot. Luīzes nams ir patvērums visiem. Patvērums no ārējās pasaules, citu cilvēku spiedoga, vērojošām acīm. Viņa spēja šo visu pasākumu saturēt līdz savai pēdējai dzīves dienai. Luīzes nāve bija liels trieciens visiem, jo atskārta, ka viņas ieguldītais darbs bija ļoti liels, un to, ka paši vīri maz ko darīja viņas labā. Tagad nav cerību, ka visi vēl ūs tik saliedēti, jo viņa bija tas cntrs ap kuru visi salasījās. Varbūt atmiņa par Luīzi, viņas kvēlo ieceri un uzdrošināšanos ticēt un darboties par labu saviem tautiešiem, tomēŗ kaut ko mainīja vīru galvās un viņu domāšanas veidā, skatienā uz dzīvi trimdā.
…
