19.gs.,kad strauji pieauga ražošanas apjomi, par apkārtējās vides piesārņošanu sabiedrība vēl īpaši neuztraucās. Mūsu gadsimtā situācija mainījās. Ražošana un apdzīvotība pieauga tādos apjomos, ka apkārtējās vides aizsardzība kļuva nepieciešama valsts politikas sastāvdaļa, lai sabiedrība pati sevi neiznīcinātu.
Ražotājs nav tieši ieinteresēts vides aizsardzībā, jo tā sadārdzina ražošanas izmaksas: jābūvē dārgas notekūdeņu attīrīšanas ierīces, jārūpējas par bīstamo atkritumu glabāšanu, jāliek filtri fabriku dūmeņiem un jāveic virkne citu dārgu pasākumu, kuri samazina peļņu.
Atmosfēras piesārņošana.
Cilvēces vēsturē ir pienācis laiks, kad jāsāk nopietni domāt par apkārtējās vides aizsardzību un ne tikai teorētiski pierādīt, kādas sekas izraisa cilvēka saimnieciskā darbība, bet arī praktiski rīkoties, ieguldot lielus līdzekļus, lai novērstu vai vismaz aizkavētu tos negatīvos procesus, kuri jau sākuši attīstīties dabā globālā mērogā. Pašreiz vides aizsardzības politika izvirzīta uz to, lai enerģētikā un rūpniecībā rastos pēc iespējas mazāk izmešu un atkritumu. Galvenie līdzekļi vides piesārņošanas ierobežošanai ir likumdošanas un ekonomisko sviru, piemēram, dabas resursa nodokļa, izmantošana, kā arī videi nekaitīgāku ražošanas procesu izmantošana, modernu tehnoloģiju ieviešana. …
