Rūdolfs Blaumanis latviešu literatūrā ienāk ar noveļu krājumu „Pie skala uguns”, kas pārsteidz nevis ar didaktisku saturu, bet gan ar savu mākslinieciskumu. Viņš salīdzinājumā ar priekšgājēju rakstniekiem ir daudz brīvāks – nesaistīts ar kristīgām dogmām vai vācu pastorālām literatūras tradīcijām. Blaumanis idejas meklē arī klasiskajā literatūrā, aizgūdams skaidras, plastiskas līnijas, pilnasinīgus raksturus, nopietnas, bet izteiksmē vienkāršas domas.
Blaumanis risina mūžsenos tematus par mīlestību, greizsirdību, naidu, cilvēka sāpēm un priekiem, viņu dabiskajām alkām pēc laimes. Taču šos pierastos tematus viņš risina daudz neierastāk kā priekšgājēji un rakstnieka laikabiedri. Reālā dzīves ritējumā Blaumanis uzmanību pievērš momentiem, pagrieziena punktiem, kuros atrod neparasto, kontrastaino, pat ārkārtējo. Autors ar savu redzējumu un vērtējumu skatās ir kā no augšas pāri tēlotajai pasaulei, visu vada, komentē un iepazīstina. …
