1918.gada 12.jūlijā Latviešu Pagaidu Nacionālā Padomes (LPNP) tās ārlietu nodaļas priekšsēdētāja Jāņa Goldmaņa un sekretāra Jāņa Seska personā caur Stokholmu uz Londonu nosūtīja savu pilnvaroto pārstāvi Zigfrīdu Meierovicu. Viņam izsniegtajā pilnvarā bija norādīts, ka “pārstāvis visur aprādīs suverēnas un nedalītas Latvijas vajadzību”.
1918.gada 23.oktobrī Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Džeims Balfūrs (Arthur James Balfour) Z.Meierovicam paziņoja, ka Lielbritānijas valdība ir nolēmusi provizoriski atzīt “Latviešu Nacionālo padomi par Latvijas valdību”, līdz miera konference galīgi izšķirs Latvijas statusu (skatīt sarunas pierakstu). LPNP A.Dž.Balfūra paziņojumu uztvēra kā Latvijas de facto atzīšanu. 1918.gada 30.oktobrī Z.Meierovics nosūtīja Balfūram vēstuli, kurā lūdz sniegt rakstisku deklarāciju par Latvijas neatkarības atzīšanu (skatīt dokumentu). Atbildot uz šo vēstuli, A.Dž.Blfūrs 11.novembrī oficiālā rakstā Meierovicam paziņoja, ka Lielbritānijas valdība “labprāt no jauna apliecina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālai Padomei kā de facto neatkarīgai iestādei”.
Kamēr LPNP orientējās uz atzīšanas panākšanu no Antantes valstīm, Demokrātiskajā blokā apvienotie politiķi centās iegūt arī Vācijas atbalstu. 1918.gada 19.oktobrī Demokrātiskā bloka pārstāvji Miķelis Valters un Edvards Traubergs nodeva Vācijas kancleram Bādenes princim Maksim iesniegumu, kurā bija uzsvērts, ka latviešu tauta ir stigri apņēmusies panākt “Latvijas teritorijā starptautiski atzītu valsts neatkarību” (skatīt dokumentu).…
