Metaforas lietojums ir talants saskatīt piemērotu līdzību, to no neviena nevar pārņemt, varētu teikt, ka metaforu lietojums dzejniekam ir kā rokraksts. Pie runas priekšnesuma mākslai pieder valodas izteiksmes veidi jeb jāizvēlas atbilstošais konkurētā situācija, kad lūgums, kad pavēle, kad stāstījums.
Pēdējās četrās nodaļas pievēršas epikai, bet beidzas aprauti. Ir versijas, ka darbs nav līdz galam pabeigts, vai arī laika gaitā nav saglabājies, kā arī pašā nodaļu tekstā ir daļas, kuras laika gaitā nav saglabājušās. Šajās nodaļās Aristotelis atzīst, ka traģēdija ir labāka par episkajiem sacerējumiem, jo episkajos atdarinājumos ir mazāk vienotības, no tiem var izveidot vairākas traģēdijas, traģēdija vairāk ir koncentrētā formā, tādēļ tā ir tīkamāka, jo nav izstiepta.
Lielākoties Aristotelis šajā grāmatā pievērsās jautājumiem par traģēdijas specifiku, par katarsi, kas, manuprāt, būtu interesants darbs, piemēram, filoloģijas studentiem, literātiem un cilvēkiem, kas nodarbojas ar literatūras darbu sacerēšanu.
…
