Dzeramais ūdens un tā aizsardzība Latvijā

SECINĀJUMI
1. Ūdens resursi ietver visus Zemes ūdeņus – upju, ezeru, jūru, pazemes, augsnes, mākslīgo ūdenstilpju, kalnu un polāro ledāju ūdeņus;
2. Ūdens kvalitātes pasliktināšanas notiek, galvenokārt, ūdens piesārņošanas dēļ ar patogēniem mikroorganismiem, sadzīves lietošanas un tehnoģēnās izcelsmes dažādām ķīmiskām vielām, kā arī caur nehermētiskiem sadales tīkliem;
3. Par dzeramā ūdens nodrošināšanu atbilstoši MK noteikumu prasībām atbildīgas ir pašvaldības, uzņēmumu, saimniecību īpašnieki;
4. Latvijā pieejamā informācija par dzeramā ūdens kvalitāti liecina, ka tas neatbilst visām normatīvajos aktos noteiktajām prasībām;
5. Galvenā pazīme, kas liecina par infekcijas slimības uzliesmojumu saistību ar ūdeni, ir tā, ka gandrīz vienlaicīgi saslimst liels cilvēku skaits, kuri lietojuši ūdeni no viena un tā paša ūdens avota;
6. Ūdens tiek piesārņots, kad vielas vai fizikāli apstākļi tādā pakāpē ietekmē ūdeņu sastāvu, ka tiek ietekmēta to ekosistēmu funkcionēšana, vai arī tiek ierobežotas ūdens izmantošanas iespējas konkrētiem mērķiem;
7. Atkarībā no piesārņojuma vieda izšķir ķīmisko, fizikālo un bioloģisko piesārņojumu;
8. Droša dzeramā ūdens apgāde iespējama, lietojot augstas kvalitātes pazemes ūdeņus un nodrošinot ūdensapgādes sistēmu optimālu ekspluatācijas režīmu;
9. Pazemes ūdeņu kvalitāte kopumā ir daudz augstāka nekā tā ir virszemes ūdeņiem upēs un ezeros, kuri nereti tiek piesārņoti cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā;
10. Dzeramā ūdens kvalitātes novērtēšanai jābūt nodrošinātai ar datu ticamību un reprezentabilitāti;
11. Valsts sanitārā inspekcija kontrolē dzeramā ūdens kvalitāti, ko iedzīvotājiem piegādā pa ūdensapgādes sistēmām, bet Pārtikas un veterinārais dienests - dzeramo ūdeni, ko izmanto pārtikas uzņēmumos;
12. Dzeramā ūdens monitorings ir regulāras dzeramā ūdens kvalitātes laboratoriskās pārbaudes ar mērķi iegūt informāciju par tā nekaitīgumu un kvalitāti.
…