Vēl grāmatā tika pieminēta skola, kur stāsta laikā mācījās Holdena mazā māsa Fībija un kur agrāk bija mācījies arī pats Holdens, taču šīs skolas nosaukums nebija teikts. “Kaut arī bija svētdiena un Fībija nevarēja būt šeit ar savu klasi, es tomēr aizgāju līdz Etnogrāfiskajam muzejam. Es zināju, ka mazā ar slidu atslēga runāja par šo muzeju. Visas šādas ekskursijas es zināju no galvas. Fībija apmeklēja to pašu skolu, ko es viņas gados, un mēs bieži mēdzām nākt uz muzeju. (..) Muzeju es atceros ar ļoti lielu prieku. Pat vēl tagad.” Spriežot pēc šī citāta, šī bija skola, kur Holdens jutās vislaimīgākais, lai gan nav zināms iemesls, kāpēc viņš to pameta. Par šo skolu Holdens nebija pateicis nevienu sliktu vārdu. Tā, šķiet, bija vienīgā vieta, kuru viņš bija spējīgs atcerēties ar smaidu uz lūpām.
Šīs grāmatas varonis bez šaubām bija apmeklējis daudz un dažādas mācību iestādes, tomēr nevienā nespēja atrast savu vietu vai koncentrēties uz skolu primāro funkciju – zinību gūšanu. Mūsuprāt, autors izmantoja skolas vidi kā vietu, kur saplūst visi pusaudža dzīves aspekti. Nepārtrauktā skolu maiņa liecina par sevis meklēšanu, ko piedzīvo daudzi jaunieši. Šis stāsts pierāda, ka vieglprātīga attieksme pret mācībām un apkārtējo vidi, neļaus atrast savu paradīzi.
…
