Minoritāšu tiesības ir attīstījušās fragmentāri un periodiski. To pamatā ir uzskats, ka vispārējās konstitucionālas tiesības pilnībā negarantē pie mazākuma piederošo indivīdu tisības un iespējas. Pirmo reizi Eiropas vēsturē minoritāšu tiesību jautājums saistāms ar Baznīcas reformācijas un reliģiskās tolerances jautājumiem, kad Eiropas politiskā doma,atrodoties reliģisko karu virpulī, nāca pie slēdziena, ka reliģija ir jānodala no sekulārās dzīves un reliģiskajam mazākumam ir tiesības pastāvēt un būt respektētam no vairākuma.Izveidojoties nacionālajām valstīm,etniskajiem mazākumiem nereti kā garantijas pret asimilāciju un savas identitātes saglabāšanai tika piemērotas īpašas mazākuma tiesības.Pēc 2.pasaules kara līdz tam dominējušo kolektīvo pieeju mazākmutautību tiesību jomā nomainīja vairāk liberāldemokrātisks modelis,kur priekšplānā izvirzījās indivīda tiesības. Tomēr 20.gs. beigās sakarā ar pieaugošu migrācijas plūsmu Rietumu pasaulē,etniskajiem konfliktiem un komunistisko multietnisko valstu sabrukumu mazākumtautību tiesības atkal kļuva aktuālas.
Jāatzīst, ka Eiropā minoritātes ir arī kā polemisks uzbrukums liberālām un individuālistiskām sabiedrībām, jo zināmos gadījumos apšauba universālumu, nacionālu valsti, pilsonību un dažreiz veicina relatīvismu, kā arī etnisko norobežošanos.
…
