Ievads
Pirms Rortija teksta (Rortijs R., „Nejaušība, ironija, solidaritāte”, 4. nodaļa, „Privātā ironija un liberālā cerība”) izlasīšanas man nebija nekādas informācijas un iepriekšēju zināšanu par šo amerikāņu domātāju. Teksts likās grūti uztverams un nepārliecinošs.
Pēc tam, kad izlasīju interviju ar Rortiju „Rīgas Laika” 2004. gada aprīļa numurā („Putnu skaitīšana filozofijas norietā”), teksta nesaprotamība mani vairs īpaši nepārsteidza. Kā intervētājs A. Rītups intervijas ievadā paskaidro, Rortijs ir Nīčes piekritējs. Arī Nīče, tāpat, kā Rortijs, mani nepārliecina, taču atšķirībā no Nīčes krāšņās, interesantās un patīkami lasāmās valodas, Rortijs raksta nesalīdzināmi smagnējāk un grūti uztverami.
Vārdu krājums
Nodaļas sākumā Ričards Rortijs raksta, ka - „Katra cilvēku rīcībā ir vārdu krājums, ko viņš izmanto, lai pamatotu savas darbības, savus uzskatus un savu dzīvi.”
Teksta autors piedāvā jēdzienu „galīgais vārdu krājums”. Manuprāt, šāds apzīmējums ir ļoti subjektīvs un nepamatots. Vārdu krājums, pēc manām domām, nekad nevar būt galīgs, jo nepārtraukti atrodas mainībā.
Salīdzinājumam var pieminēt teoriju, kas nāk no Maskavas – Tartu kultūrsemiotiskās skolas – kultūras iespējas uzņemt jauno nav bezgalīgas, bet gan ierobežotas, tā ir kā piltuve, kuru piepildot, ir lietas, kas jaunajam nākot klāt tiek saspiestas, izspiestas vai zūd, līstot pāri malām.
…
