Viens no izteikumiem, kas raksturo starptautiskās tiesības ir sekojošs- starptautiskās tiesības ir normu kopums, kas reglamentē starptautiskās sabiedrības savstarpējās attiecības. Vai arī- starptautiskās tiesības var definēt kā noteikumu un darbības principu kopumu, kas ir saistošs civilizētām tautām to savstarpējās attiecībās. Pēc sava reglamentēšanas objekta starptautiskās tiesības iedalāmas starptautiskajās publiskajās un starptautiskajās privāttiesībās. Mūsdienu starptautiskās publiskās tiesības reglamentē visas galvenās valstu starptautiskās darbības nozares: teritorijas, iedzīvotāju, valstu statusa, jūras, starptautisko organizāciju, strīdu mierīgas noregulēšanas, atbruņošanās, cilvēka tiesību un daudzus citus jautājumus. Mūsdienu starptautisko tiesību galveno, vissvarīgāko normu saturu, kā tas izriet no ANO statūtiem, veido principi un normas, kas garantē starptautisko mieru un drošību, mierīgu līdzāspastāvēšanu un sadarbību starp valstīm ar dažādām politiskajām sistēmām, kā arī cilvēka tiesības. Līdz ar to, arī Latviju, esot starptautisko tiesību ielokā, skar šie principi un normas, kas, jāatzīst, skatoties no vēstures aspekta, ir tikai un vienīgi pozitīvi. Proti, okupācijas un citvalstu varas sacelšanās iespējamības gadījumā, starptautiskās tiesības ir palīdzība un aizsargs, kā, piemēram, iepriekšminētais starptautiskais miers un drošība.
Romāņu-ģermāņu tiesību saimes valstīs, pie kurām pieder arī Latvija, vienas valsts ietvaros būtiskākie tiesību avoti parasti ir izkārtoti, ievērojot stingru hierarhiju. Eiropas Savienības tiesībās šādas striktas un izsmeļošas tiesību aktu sistēmas nav. Tam par iemeslu ir gan Eiropas Savienības īpašais statuss, kurā ietverti kā federatīvas valsts, tā arī starptautiskas organizācijas elementi, gan nepieciešamība apvienot vienā tiesību sistēmā atšķirīgās dalībvalstu tiesiskās tradīcijas.
…
