„Es uguns liesma esmu,
Es esmu austošs rīts,
Priekš ienākušās pļaujas
Mans asmens spoži trīts-„
Šie Aspazijas vārdi ļoti spilgti ataino dzejnieces būtību. Tā katrā ziņā var runāt vienīgi romantiķe – ideāliste.
Aspazija ir sieviete – dzejniece, un 20.gadsimta 90.gados iedegās sieviešu emancipācija un cīņa pret divējādām sabiedrības morālēm, no kurām viena ir vīriešu, bet otra sieviešu sadzīves normas. Dabīgi, ka galvenās personas visās Aspazijas lugās ir sievietes. Sieviešu raksturi nevarēja būt no dzīves īstenības ņemti reāli tēli, jo tādu sieviešu – cīnītāju, kādas dzejniece gribēja rādīt, toreiz vēl nebija. Tādām vēl tikai vajadzēja nākt, un Aspazija ar savām lugām bija saucēja, aicinātāja balss. Aspazijas sieviete ir dēmoniska, liesmaina, mūžīgā nemierā esoša, sev brīvību prasoša. Sarakstē ar Rūdolfu Blaumani Aspazija viņam prasa: „Vai jaunavai nav vairāk ziņas, kā tikai rozes matos spraust?”.
Tas, kas visas Aspazijas sievietes tuvina vienu otrai, ir pār visu valdošā mīlestība. Tomēr ne katrreiz mīla ir pati galvenā – mīlā tās rod palīgu savai cīņai, līdzekli, bet ne mērķi. …
