Un vēl Kārļa Padega darbos, manuprāt, cilvēkus vienmēr uzunās paša mākslinieka spēja paironizēt pašam par sevi. Šķiet, ka viņam nav bijušas svarīgas apkārtējo domas. Galvenais bijis, lai viņs pats justos komfortabli tajā, ko viņš velk un dara. Savos jaunības gados Kārlis Padegs bijis gan Rīgas dendijs, gan „autsaiders” vienlaikus. Un viņš nebaidījās to parādīt savos daudzajos pašportretos, kuri, tāpat kā citas viņa gleznas, netika izskaistināti. Pat savos pašportretos mākslinieks nebaidās „spēlēties” ar nāves tēmu, piemēram, gleznā „Five o’clocks morgā” viņš attlo savu nāvi krodziņā. Man liekas, ka šī spēja paironizēt un pasmieties pašam pa sevi ir tā, kas tik ļoti pietrūkst gan mūsdienu cilvēkiem, gan, acīmredzot 20.gs 30.gadu sabiedrībai, tādēļ Kārļa Padega darbi iedvesmo ne vienmēr būt tik nopietnam.
Nesamākslotība, tiešums, ironija –īpatnības, kas Kārļa Padega darbus padara tik saistošus gan laikā, kad dzīvoja mākslinieks, gan tagad. Un, spriežot pēc izstādes, ir ļti daudz cilvēku, kas viņu laborāt satiktu – izstādē bija pat novietots galdiņš ar glāzi un puķi vāzē jubilāram, kurš diemžēl vairs nevarēja ierasties, taču vienmēr būs gaidīts un apbrīnots.
…
