Uz pirmo jautājumu tiesa atbildēja, ka kapitālsabiedrības valdes loceklis, kurš tai sniedz pakalpojumus un ir tās neatņemama sastāvdaļa, ir jāuzskata par darba ņēmēju atbilstoši ar Direktīvu 92/85 iecerētajiem mērķiem, ja viņa darbība noteiktu laiku tiek veikta citas šīs sabiedrības struktūras vadībā vai kontrolē un ja kā atlīdzību par šo darbību viņš saņem darba samaksu. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda nepieciešamie fakti, lai novērtētu, vai šāds gadījums ir tās izskatāmajā pamata lietā.
Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 92/85 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata lietā, kas ļauj bez ierobežojumiem atsaukt kapitālsabiedrības valdes locekli, tostarp neņemot vērā viņas grūtniecības stāvokli.
Uz otro jautājumu tiesa atbildēja, ka Direktīvas 92/85 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, kas ļauj bez ierobežojuma atsaukt kapitālsabiedrības valdes locekli, ja attiecīgajai personai ir “strādājošas grūtnieces” statuss šīs direktīvas izpratnē un ja attiecībā pret to pieņemtais lēmums par atsaukšanu galvenokārt ir pamatots ar viņas grūtniecības stāvokli. Pat ja tiktu pieņemts, ka attiecīgajam valdes loceklim nebija šāda statusa, nemainīgs paliek tas, ka tāda valdes locekļa atsaukšana, kas veic tādas funkcijas, kādas ir aprakstītas pamata lietā, grūtniecības dēļ vai kāda iemesla dēļ, kas būtībā ir pamatots ar šo stāvokli, var skart tikai sievietes un tādējādi tā ir tieša diskriminācija dzimuma dēļ, kas ir pretrunā Direktīvas 76/207 2. panta 1. un 7. punktam un 3. panta 1. punkta c) apakšpunktam.
No sprieduma secināms, ka neatkarīgi no darba attiecību formas, nedrīkst pastāvēt dzimuma diskriminācija un tā ne pie kādiem apstākļiem nav attaisnojama.
…
