„Frici Bārdu ar saukt par meklētāju. Gan kā cilvēks, gan kā dzejnieks viņš bija ceļā uz Dievu. Līdzīgi dabas norisēm Fricis Bārda atkal un atkal atgriezās pie daudzām iztekām, meklēdams Dievu gan klusumā, gan ritumā, gan dzīvības Gaišajā Garā, gan personiskajos pārdzīvojumos dvēselē.”
Šos vārdus reiz par Frici Bārdu teikusi Ieva Āva, un, manuprāt, viņas teiktajam var pilnīgi piekrist.
Es uzskatu, ka F. Bārdas dzejā dominē Dieva un dabas saskaņa, šķiet, ka, lasot dzejnieka darbus, no tiem staro miers un dziļa harmonija starp tiem. Dzejā parādās autora godbijība pret visu dzīvo.
Iedziļinoties kaut dažos no Friča Bārdas dzejoļiem, parādās tas, ka daba rada vienotību ar dievišķo, kā arī pati daba ir neizsakāmi dievišķa un īpaša:
„Bet bērzi un dzimtenes lauki
uz mākoņiem lūgšanas raida[..]”…
