Es pieeju pie loga un raugos lejup. Viss liekas tik tuvs un skaļš. Es gribu būt tālāk. Tālāk no visas šīs lielās burzmas, kas strauji pieaug nemierīgā mutuļojošā troksnī. Es pagriežu muguru ielas jundai un raugos pretī steidzīgajam ļaužu baram, kas traucas pa šauro gaiteni. Manī viss apstājas. Kur man dēties? Vai palikt tepat, vai skriet prom? Es neesmu spējīga domāt. Nemiers sāk lauzties manā apziņā. Tas aug aizvien lielāks un lielāks. Man gribas kliegt un aizdzīt šo nemieru, kas plosa mani kā auksta ziemeļa kailā dvaša. Es saņemos un iejūku gaiteņa rosīgajā pūlī. Mani pēkšņi pārņem bailes. Glābiņš! Gaiteņa galā ir kāpnes. Kāpnes, kas aizvedīs mani tālāk no šīs bezcerīgās rutīnas...
Saule. Mākoņi. Kaut kur tur, lejā, palikusi nomācošā rutīna, bet es esmu šeit, tālu prom no tā visa. Tas man liek smaidīt un ticēt tam, ka nu esmu brīva kā putns un varu lidot prom no šīs rutīnas ieskautās pasaules.…
