Filozofēšanas procesā veidojas jēgpilnie ( semantiskie) centri, ap kuriem vijas kategoriju sistēmas, problēmu loki un terminoloģijas virpuļi. Filozofijā ir jēdzieni, uz kuriem balstās ļoti liela teorētiska slodze, tie izsaka domāšanas fundamentālas noteiksmes, daudzveidīgo aptverot noteiktā vienotībā.
Klasiskajā filozofijā tās dēvē par kategorijām. Kategorijas ir:
Esamība;
Būtība;
Kvantitāte;
Kvalitāte;
Cēlonis;
Sekas;
Mērķis u.c.
Vienu no pirmajām kategoriju sistēmām Eiropas filozofijā izstrādāja Aristotelis. Vēl pie jautājuma par kategorijām strādāja I.Kants un G.V.F.Hēgelis. Bet post klasiskā filozofija lielā mērā atsakās runāt par kategorijām un iebilst pret kategoriju sistēmas radīšanu. Un mūsdienu filozofijā samazinās to jēdzienu loma, kuri bija populāri klasiskajās sistēmās. Priekšplānā iznāk tādi koncepti kā: situācija, struktūra, jēga, nozīme, vara, valoda, subjektivitāte, pārdzīvojums u.c.
…
