Beigu vārds.
Romāns nu gan bija izaicinājums. Ļoti smags, brīžiem nācās domāt, apstāties, atkal domāt un tāpat neko īsti nesaprast. Pats sākums gana nomāca - pirmās trīs lapaspuses kā nejauši sarakstīts un nesaistīts teksts. Pilnībā neko nesapratu! Tad ar laiku viss sāka iet uz priekšu, toties pirmais iespaids sajūtas no lasīšanas nedaudz sabojāja, arī beigās, izlasot romānu, nebija tā klasiskā sajūta, ka esmu pabeidzis grāmatu. Varbūt noguruma dēļ…
Valoda tiešām ir Andras Manfeldes stiprā puse. Simtiem salīdzinājumu - brīžiem likās, ka nu tā kā par daudz. Arī sižets likās ļoti sazarots, iepriekšējos trimdas literatūras darbos bija izsekojama taisna, izteikta sižeta līnija; šeit - viss arī it kā plūda uz priekšu, tieši plūda, nevis raiti soļoja. Tad izlasīju, ka autorei kādā brīdī bija problēmas ar narkotimām. Viss kļuva skaidrāks. Teksts tik tiešām savā krāšņumā un tempā atgādina bildītes, par kurām pārsvarā visi iedomājas, kad tiek pieminētas psihotropās vielas.
Vai es piekrītu galveno varoņu rīcībām? Droši vien, ka ne, noteikti ne visām. Vai tas man kādā veidā traucē? Arī nē! Nekad nevar zināt, līdz kam cilvēku novedīs dzīves apstākļi. Un mums visiem galvenokārt ir savi uzskati, kuri veidojušies un nostiprinājušies visas dzīves garumā.
…
