Komunikācija ir informācijas apmaiņa. Dzīvnieki sazinās viens ar otru, izdodot īpašas skaņas. Senākos laikos cilvēks mācēja komunicēt vien ar kliedzieniem un saucieniem, raga pūšanu vai uguns dedzināšanu. Laika gaitā tas izkopa rakstīšanas un runāšanas mākslu, iemācoties vārdos un rakstos formulēt jau salīdzinoši sarežģītu domu.1
Saskaņā ar rietumnieku uzskatiem jebkāda veida attiecības var pastāvēt vienīgi starp diviem vai vairāk indivīdiem. Lielākā daļa dažādu nozaru pētnieku komunikāciju skata kā sekundāru procesu. Piemēram, psihologi komunikāciju mēdz pētīt kā personas uzvedību konkrētās situācijās, sociologi koncentrējas uz sabiedrību, komunikāciju pieņemot kā vienu vai vairākus sociālos faktorus. Antropologus, savukārt, pamatā interesē kultūra, un, pētot komunikāciju, viņi uztver to kā vienu no kultūras skatupunktiem (aspektiem) uz daudz plašāku tēmu. Tomēr tas nenozīmē, ka komunikācija pati par sevi ir mazāk nozīmīgs pētīšanas objekts par uzvedību, sabiedrību un kultūru.2…
