Viduslaika cilvēka apziņā telpa bija vairāk vertikāla nekā horizontāla. Tas nozīmē, ka cilvēkus toreiz gandrīz nemaz neinteresēja, kas notiek ārpus viņu dzimtās zemes robežām; par to viņiem nebija patiesa priekšstata – telpas horizontālā izpēte viduslaika cilvēkam nelikās svarīga. Daudz svarīgāka tai laikā šķita vertikālā telpa – Dievs un debesu paradīze, un pazemē esošā elle, kā arī reālā pasaule, kurā viņi dzīvoja.
Pirmām kārtām, kas noteica savdabīgo telpas uztveri, jāmin izglītības līmeņa kritums, kas aizsākās jau antīkā laikmeta beigu posmā. Agrajos viduslaikos eiropiešu vidū bija nostiprinājušies var teikt gandrīz nesagraujami stereotipi un negatīva attieksme pret kristiešiem svešo pasauli. Paradoksāli, ka zināšanu trūkums pat iespaidoja tā laika glezniecību.
…
