Temperamenta jēdziens.
Svarīga psiholoģiska īpatnība, ar kuru ikviens cilvēks atšķiras no citiem, ir temperaments. Tas ir katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo īpašību kopums, kas nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļu norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu. Temperaments ir svarīga īpašība, kas ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības un psiholoģisko saderību, pildot kādu darbību.
„Ķermeņa sulas.”
Pirmās zināšanas par personības raksturojumiem un to rašanās iemesliem ir atrodamas sengrieķu medicīnas izcilākā pārstāvja Hipokrāta (460-377 g. p. m.ē. )darbos.
Viņš uzskatīja, ka organisma stāvoklis ir atkarīgs galvenokārt no tā, kādās proporcijās ir sajauktas „sulas” jeb šķidrumi, kas atrodas organismā, proti, asinis, gļotas, melnā žults un dzeltenā žults. Proporciju, kādā šīs sulas sajauktas, grieķiski apzīmē ar vārdu „krasis”. Romiešu ārsti, kas darbojās dažus gadu simtus vēlāk, deva šim jēdzienam latīnisku nosaukumu – „temperamentum”, no kura arī radies jēdziens temperaments.
Slavenais romiešu anatoms un ārsts Galēns, kas dzīvoja 2. g. t. p.m.ē. , pirmais deva pilnīgu un sīki izstrādātu temperamentu klasifikāciju – tajā bija pazīstami 13 temperamenti. Vēlāk antīkās medicīnas pārstāvji šo klasifikāciju vienkāršoja un atstāja tikai 4 temperamenta tipus.
…
