Vērtējot pastāvošo mantošanas kārtību, manuprāt, tā nav īsti godīga, jo neļauj brīvi paust mūsu pēdējo gribu, t.i., neatkarīgi no tā kādu mantošanas veidu izvēlamies, jāņem vērā neatraidāmās daļas mantinieki.
Savas dzīves laikā mēs varam brīvi rīkoties (pārdot, dāvināt) ar mums piederošo mantu (runa ir par īpašumu, kam nav apgrūtinājumu - ķīļas, uzlikumu utml.) un nevienā brīdī mums nav jāuztraucas, ka kāds pēkšņi varētu pretendēt uz šo mantu.
“Neatņemamās daļas regulējums ir aizgūts no romiešu tiesībām un vēsturiski tam bija
leģitīms mērķis. Tomēr mēs dzīvojam tiesiskā un demokrātiskā valstī, kur ikvienam ir tiesības uz
mantu un brīvību. Sabiedrības labklājība balstās uz izglītību un katra paša iegultīto darbu, nevis
saņemto mantojumu (kapitālu). Bez tam neatraidāmās daļas mantiniekiem nesaņemot savu daļu, tas neietekmē sabiedrības sociālekonomisko stāvokli ne īsterniņā, ne ilgtermiņā un neapdraud
sabiedrības pastāvēšanu.”2
Testaments un mantojuma līgums ir paredzēts, lai cilvēks varētu paust savu pēdējo gribu - atstāt, novēlēt savu mantu tai personai, kuru viņš ir izvēlējies. Spēkā esošie normatīvie akti liedz
pilnvērtīgi un neierobežoti paust savu pēdējo gribu. Tāpēc, manuprāt, likumdevējam būtu jāvērtē
šādas ierobežojošas (novecojušas) normas pastāvēšana un lietderība mūsdienās.…
