J. Šumpēteris 20. gs. pirmajā pusē šokēja politologus ar savām pārdomam par demokrātiju, kurus vins apkopoja sava darba “Kapitālisms, sociālisms un demokratija” (1942. gads). Sevis izvirzīto teoriju viņš nodevēja par konkurējošo līderu teoriju. Par savas teorijas pamatu viņš izvirzija divas tēzes, kuras nevienam tā ari neizdevās apstrīdēt:
1. strukturāli labi organizeta konkurence par varu ir labāka par Hobsa anarhiju, ka arī labāka par varas monopoli, kuru Hobs uzskatija par cienīgu pretspēku anarhijai;
2. konkurence ir anarhijas un minopoles alternatīva1.
Šumpētera teorija bija radikāla tam laikam, jo gandrīz visi politiskie spēki (gan kreisie, gan labie: liberāļi, marksisti, respublikāņi, fašisti) bija pārņemuši no Habsa ideju, ka vara valstī ir savdabīga monopole. …
