I. Ziedonis savās epifānijās rāda, cik viss ir relatīvs un kā var mainīties, ja uz to paskatās no cita redzes punkta. Varbūt tieši, redzot lietu un parādību divdabīgo iespējamību, var vieglāk saprast to patieso būtību. Un ne jau tas veids, kā pieņemts pasauli uztvert, vienmēr ir tas pareizākais un skaidrākais. Mēs bieži mēdzam dzīvot inerces vadīti, nemaz neapzinoties katras veiktās darbības jēgu un nozīmību un aizmirstot ieklausīties savā sirdī. Rakstnieks ar neparastiem paņēmieniem cenšas ikdienišķajos notikumos attēlot tieši cilvēka emocionālo pusi. Emocijas reducējas priekšmetos un parādībās, kas cilvēkam ir apkārt:
„Es kasē dodu vienu degošu latu un saņemu degošu biļeti.”
Cilvēks ir tik dedzīgi pārņemts ar kādu domu, sajūtu, nolūku, ka viss viņa ceļā pārveidojas un liecina tikai par vienu. Kaut kas nozīmīgas tuvojas, lai lirisko varoni piepildītu un padarītu laimīgu. Vismaz viņš tā izmisīgi cer. I. Ziedonis kādā epifānijā arī saka, ka „priekšmetiem pielīp mūsu īpašības”. Un tālāk ieskanas vientulības motīvs... Ja tu esi iestrēdzis savā uzmācīgajā sajūtā vai domā, tad, kā jau iepriekš minēju, tā var atbalsoties it visā un it visur:
„Kad tu aizej no mājas, kurā tu esi vientulīgs, vientulība tajā paliek, un, kad tu atnāc, tā tevi jau gaida. Vientulīgi ir krēsli un spilveni. Vientulīgi ir svečturi. (..) Dažreiz man liekas, ka priekšmeti visi ir kādreiz bijuši dzīvas būtnes, kas nomirušas no vientulības.”…
