Personas tiesiskais stāvoklis ir personas juridiski nostiprināts stāvoklis sabiedrībā, valsts likumdošanā noteikts, valsts atzīts un garantēts cilvēka tiesību, brīvību, pienākumu un likumisko interešu kopums. Pirmatnējā sabiedrībā katram cilvēkam bija tikai noteikts sociālais stāvoklis.
Mums ir Konstitūcija un likumi, taču nav spējis arī nekas mūsdienu sabiedrību pasargāt no noteikta sociālā stāvokļa. Es zinu, ka tas varbūt ir pārdroši teikts, tomēr izvērtējot kopējo situāciju Latvijā, mēs gribam vai negribam, saskaramies ar to, ka pēc likuma mums ir vienādas tiesības neatkarīgi no tā, vai mums ir īpašumā zemes vai nē, ir mums bankā rēķins vai nē, taču sabiedrība pati veido priviliģētās kārtas. Mums nevar būt vienāds sociālais stāvoklis, kamēr nebūs sabalansēts finansiālais stāvoklis. Kā gan tas var būt vienāds, ja kaut vai tāda lietu, kā pensiju, mūsu valsts negarantē vienādu, tā ir atkarīga no izpeļņas, taču likums pieļauj mums vienādas iespējas strādāt, un atkal strīdīgs jautājums. Ja nespēsim apmaksāt izglītību, nesaņemsim labu darbu, nebūs laba darba -nebūs pienācīga apmaksa.
Pētot iedzīvotāju tiesiskā stāvokļa izmaiņas, šādus līdzīgus faktus var saskatīt vairākus un brīžiem tā vien šķiet, ka nesam sev līdz daudz vairāk no vēstures, nekā tas pirmajā momentā liktos. Civilizācija attīstīta tik augsta, likumi un tiesības attīstās turpat katru dienu, grozījumu, civillietu un krimināllietu procesos tiek izdarīti tik bieži, bet vajadzētu veselu pētniecisku darbu, lai konstatētu, vai izmaiņas iedzīvotāju tiesiskajā stāvoklī ir mainījušās uz pozitīvo pusi.…
