Dzeja K..Skalbes dzeja un pasakas ļoti cieši saistītas. Gan uz vienu, gan uz otru var attiecināt trāpīgo Zentas Mauriņas raksturojumu: “Sīkām lietām Skalbe piešķir mirdzumu, nedzīvām dzīvību, pelēkās piesātina ar sauli. Var būt katrā lietā dus apburta dziesma, kas sāk skanēt, tikko dzejnieks tai tuvojas ar burvju zizli.”
Svēta bijība pret dzīvību kā augstāko vērtību, kas izskan jau Skalbes pirmajos krājumos “Cietumnieka sapņi” un “Kad ābeles zied”. K..Skalbe pielūdz vissīkāko dzīvības izpausmi, lai gan pēc būtības vārds “sīks” K..Skalbes dzejas pasaulē ir neiederīgs.
Vēl vairāk lasot K..Skalbes dzeju, rodas iespaids, ka viņš allaž visur meklē un izceļ to, kas miniatūrs un vārs. Arī latviešu tautas dziesmai piemīt smalkā skaistuma izpratne, un no tās K..Skalbe ļoti daudz mācījies. …
